“Dosarul transferurilor” (Dokumentu nodošana), izmeklēšana par korupciju Rumānijas futbolā, kas noveda pie septiņiem notiesājošiem spriedumiem, ir tikai viena no vairākām izmeklēšanām, ko veikuši “Sports Gazette” laikraksta žurnālisti.

Pēdējos 16 gados četru sporta žurnālistu komandai Rumānijas pēdējā izdzīvojušajā drukātajā sporta avīzē Gazeta Sporturilor (The Sports Gazette) ir izdevies realizēt vienus no skaļākajiem pētnieciskās žurnālistikas projektiem. Viņu rakstiem ir sekojuši desmitiem notiesājošu spriedumu, ir mainīta valsts politika un ir sekojušas sociālās reformas. Daži no Rumānijas zināmākajiem politiķiem, biznesa pārstāvjiem, futbola spēlētājiem un sporta funkcionāriem ir atzīti par vainīgiem pēc šo žurnālistu pētījumu publicēšanas. Viņu veikums ir bijis tik vērienīgs, ka daži joko: ja Sports Gazette par tevi raksta, ir laiks sev pasūtīt cietuma formu.

Paši žurnālisti saka, ka viņu mērķis nav panākt kāda notiesāšanu, bet gan dzīties pēc patiesības un lielāka sabiedriskā labuma. Intervijā EJO šie žurnālisti saka, ka neuzskaita to, cik lietu tiek ierosināts pēc viņu pētījumu publicēšanas. “Mēs neievelkam ķeksīti ikreiz, kad kāds tiek notiesāts,” norāda Kataļins Tolontans (Cătălin Tolontan), laikraksta galvenais redaktors un pētnieciskās komandas vadītājs. “Un mēs arī nedomājam, ka esam vienīgie, kas Rumānijā cenšas noskaidrot patiesību. Mēs tikai saņemam informāciju, lemjam, ko pārbaudīt, ko ne, un ķeramies pie darba. Mēs nedomājam par mūsu pētījumiem tiesu sistēmas terminoloģijā. Mēs pildām savu pienākumu stāstīt stāstus, mēs neesam daļa no tiem,” saka K.Tolontans. “Mēs uzskatām, ka mūsu pienākums ir stāstīt patiesību, lai sabiedrība par to uzzina. Ko prokuratūra iesāk ar mūsu atklāto informāciju, nav mūsu darīšana.”

Žurnālisti vs prokurori

Četri pētnieciskās komandas žurnālisti palīdz viens otram, taču tie nesadarbojas ar izmeklētājiem. “Mēs nekad nesniedzam oficiālus paziņojumus, mēs neuzrādām pierādījumus, mēs paturam mūsu izmeklēšanas materiālus pie sevis. Viss, ko viņi var no mums uzzināt, ir tas pats, ko var uzzināt sabiedrība, lasot mūsu izdevumu. Mēs publicējam visu nozīmīgāko informāciju, tas ir mūsu pienākums,” atklāj cits komandas pārstāvis Mariuss Margarits (Marius Mărgărit).

Žurnālisti turpina izmeklēšanu pat tad, kad dažkārt izmeklētāji lūdz to vairs nedarīt. “Sākotnēji viņi mūs aicināja pārtraukta mūsu izmeklēšanas. Viņi teica, ka mēs padarām grūtāku viņu darbu.” Taču K.Tolontans uzsver, ka viņa komanda vienmēr ignorē šādas prasības un izmeklētāji agrāk vai vēlāk pārstāj izvirzīt šādas prasības: “Mums nudien neinteresē viņu izmeklēšanas. Mūs interesē tas, ko vēlas sabiedrība. Un sabiedrība vēlas patiesību.”

Kad sporta žurnālisti raksta par veselības sistēmu

Pēdējos gados šī sporta žurnālistu komanda ir atklājusi problēmas arī medicīnas sistēmā (atšķaidīti dezinfekcijas līdzekļi, ko izmanto operāciju zālēs, piegādātāju veikti maksājumi ārstiem u.c.) un ministrijās, piemēram, Rumānijas Tūrisma ministrijā un Rumānijas Jaunatnes ministrijā. Viņi ir pētījuši apgalvojumus par kukuļošanu un krāpnieciskiem līgumiem valsts sektorā.

Kas mudina viņus iziet no zināmā un komfortablā sporta žurnālistikas lauciņa un pētīt jaunas jomas? “Skats no ārpuses ir priekšrocība. Mūs vada vienkārša ziņkārība, vēlme uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Cilvēki ar mums mēdz būt pielaidīgāki, jo uzskata, ka sporta žurnālisti taču nespēs uzrakstīt pilnvērtīgu rakstu par veselības sistēmas problēmām,” saka K.Tolontans.

Viņš pauž pārliecību, ka žurnālisti, kuri raksta par medicīnu, ir pārāk saauguši ar tēmu un zaudējuši objektivitāti. “Ikreiz, kad kādam rodas kādas veselības problēmas, viņi prasa padomu un ieteikumu no sev zināmajiem veselības žurnālistiem. Pēc tam, kad šie žurnālisti ir tik daudziem ieteikuši konkrētus ārstus, kā gan mēs varam paļauties uz to, ka viņi spēs uzrakstīt labu pētniecisko rakstu par šiem pašu ieteiktajiem ārstiem.”

Pētījumi var mainīt cilvēku dzīves

Vienam no komandas nesenākajiem pētnieciskajiem projektiem bija traģisks noslēgums. Kādas kompānijas vadītājs izdarīja pašnāvību pēc tam, kad atklājās, ka viņa vadītais uzņēmums piegādāja Rumānijas slimnīcām atšķaidītus dezinfekcijas līdzekļus.

Kad pajautāju, kā šis gadījums, lika justies žurnālistiem, visi klusē un lūkojas galdā. Pēc kāda laika viens no žurnālistiem saka: “Cilvēki sevi nenogalina par to, kas ir rakstīts medijos. Ir citas lietas, kas piespiež viņus spert tādu soli. Turklāt mēs vienmēr vadāmies pēc principa, ka mums ir jāizvēlas lielākais labums – sabiedrības intereses. Cik daudzi cilvēki nomira Rumānijas slimnīcās, nespējot cīnīties ar infekcijām, jo viņu operācijas tika veiktas ar nepareizi sterilizētiem instrumentiem? Mūsu pienākums ir pastāstīt patiesību.”

Šo žurnālistu acu skatieni atklāj dilemmu, kuru tie izjūt; dilemmu starp pienākumu un savām šaubām. Viņi nolasa manu nākamo jautājumu, vēl pirms paspēju to uzdot: “Mums vienmēr ir šaubas pirms publicējam pirmo izmeklēšanas rakstu. Mēs nešaubāmies par mūsu rīcībā esošo informāciju. To mēs esam pārbaudījuši vismaz trīs reizes. Mēs gluži vienkārši apzināmies to efektu, kas tiks radīts, kad avīze būs nodrukāta, mēs zinām, ka mēs atkal sašūposim sabiedrību. Un tas nevar mūs atstāt vienaldzīgus,” paskaidro pētnieciskās komandas žurnāliste Mirela Neaga (Mirela Neag).

“Viņi cenšas mūs nomelnot un pielieto valsts varu, lai iebiedētu mūs”

Būt par pētniecisko žurnālistu Rumānijā nav viegli. Taču tas nav arī tik bīstami, kā var šķist, noskatoties amerikāņu spiegu filmas, kurās žurnālisti dažkārt pielieto ieročus, lai sevi aizstāvētu. Tomēr sistēmas kritizēšanai ir savas konsekvences. “Viņi cenšas mūs nomelnot un pielieto valsts varu, lai iebiedētu mūs. Mūs ir pārbaudījis ANAF (Valsts fiskālās administrācijas aģentūra), esam bijuši slepenā dienesta redzeslokā. Jocīgākais, ka jo vairāk viņi cenšas noslēpt pēdas, jo vairāk mēģina mūs iebiedēt, jo motivētāki mēs jūtamies. Rezultātā mēs rakstām vēl labāk, mēs darām savu darbu vēl labāk, lai tikai pierādītu, ka mēs neapstāsimies,” saka K.Tolontans.

Visbiežāk novērojami centieni iebiedēt vienīgo komandas daiļā dzimuma pārstāvi. “Viņi ir pārliecināti, ka viņa ir mūsu komandas vājais posms, tāpēc cenšas viņu ietekmēt,” norāda komandas vadītājs. Taču ir skaidrs, ka Mirela ir ļoti stipra un noturīga. Intervijas laikā viņa pat neuzskata, ka par to būtu vērts īpaši runāt un maina tēmu, sakot, ka “labā ziņa ir tā, ka pēdējos desmit gadus vismaz vairs neesot mēģinājumi nopirkt viņu klusēšanu un viņus piekukuļot. Laiki ir mainījušies un kam tādam vairs nav vietas”.

Savā 2015.gada ziņojumā Freedom House Rumānijas medijus novērtēja kā “daļēji brīvus”. Ziņojumā bija teikts, ka preses brīvību Rumānijā aizsargā konstitūcija, taču to apdraud finansiālā nedrošība un politisko un biznesa interešu pārklāšanās. Pētnieciskās žurnālistikas iespējas un apjomi krītas, ņemot vērā, komerciālo spiedienu.

“Mediji ir vienīgā demokrātijas iespēja”

Kad aktuāls ir jautājums par drukātās preses lēnu bojāeju un politiķu ietekme uz medijiem, viltus ziņu bums un zemas kvalitātes žurnālistika grauj sabiedrības uzticēšanos medijiem, Sports Gazette pētnieciskie žurnālisti sava darba noslēgumā tomēr redz gaismu. Viņi izjūt sabiedrības atbalstu un paši tic, ka palīdz mainīt apjukušo sabiedrību, kas mēģina rast risinājumus pašreizējām problēmām. “Kad cilvēki jūtas izsmelti, viņi vēršas pie preses. Viņi vairs neuzticas sistēmai, taču uzticas žurnālistiem. Mediji ir vienīgā iespēja, kas demokkātijai ir,” pārliecināts K.Tolontans.