Ko dara žurnālisti – ziņo par populismu vai to popularizē?

2016. gada 28. October • Ētika un kvalitāte, Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Mediji un politika • by

tramps

Donalds Tramps gatavojas kārtējai televīzijas intervijai.

Mūsdienu žurnālistikas praksē ir kritiski vājie punkti, kas ļauj populistu partijām un to atbalstītājiem aktīvi manipulēt ar medijiem un apdraudēt demokrātiskos procesus. Žurnālistiem vajadzētu būt informētiem par šiem trūkumiem un būtu atbilstoši jāreaģē.

Populisms pieņemas spēkā daudzās demokrātiskās valstīs, testējot tādus žurnālistikai raksturīgus principus kā objektivitāte, godīgums, līdzsvars un norādot uz žurnālistikas darba nepilnībām. Ja žurnālisti un ziņu organizācijas nereaģēs, uz spēles ir liktas būtiskas brīvības, ko cilvēki demokrātiskās sabiedrībās ir pieraduši baudīt.

Šī nav pirmā reize, kad sabiedrībām ir jācīnās ar šo izaicinājumu. Vēsturiski, parasti ekonomisko un sociālo pārmaiņu laikos, populisms ir piedzīvojis savus kāpumus un kritumus. Tas ir balstīts individuālā un kolektīvā nedrošības un vilšanās sajūtā, neapmierinātībā, aizvainojumā un dusmās. Populistu ideoloģija – gan labējā, gan kreisi orientētā – ir balstīta uz šīm sajūtām.

Pēdējo gadu zināmāko populistu līderu un organizāciju vidū ir Silvio Berluskonī Itālijā, Žans Marī un Marīne Lepēna no partijas “Nacionālā fronte” Francijā, Gerts Vilders Nīderlandē un Donalds Tramps ASV. Tādas politiskās organizācijas kā partija “Alternatīva Vācijai”, partija “Likums un taisnīgums” (PiS) Polijā, “Lielbritānijas Neatkarības partija”, “Tējas partija” un pat kustība “Okupē Volstrītu” Amerikā ir balstīta uz populisma ideoloģijas un retorikas elementiem.

Populisms ir spēcīgs, jo pārliecināšanu balsta kolektīvās cilvēku bailēs – bailēs no iebraucējiem, no identitātes zaudēšanas, no autonomijas samazināšanās un nonākšanas citu kontrolē, no materiālo ērtību zaudēšanas un nezināmā. Šīs bailes ir ļoti īstas un tās ir grūti pārvarēt. Pētījumi rāda, ka paaugstināts nenoteiktības līmenis, draudi un nemiers izraisa gan psiholoģiskas izmaiņas, gan pastiprinātu baiļu reakciju. Jo vairāk draudu tiek saņemts un baiļu radīts, jo cilvēki ir gatavāki atbalstīt populistu piedāvātos risinājumus.

Populisms rada konkrētus izaicinājumus žurnālistikai un tiem, kas tic faktiem un cēloņiem. Populistu atbalstītāju bāzi veido neinformēti vai dezinformēti indivīdi, kuri tic populistu līderiem uz vārda. Tie uz spēcīgām runām un izrādēm atbild ar lielu uzmanības iesaisti. Tiem mēdz būt paaugstināta jutība pret dažādiem draudiem un ir pārspīlēta baiļu reakcija. Tie var ignorēt skaidrus pierādījumus, loģiskus argumentus vai ekspertu viedokļus, jo tic, ka tie ir daļa no elites manipulācijas un konspirācijas un ka tikai viņiem ir taisnība.

Francijas partijas “Nacionālā fronte” līdere Marīne Lepēna un viņai sekojoši reportieri Parīzē.

Francijas partijas “Nacionālā fronte” līdere Marīne Lepēna un viņai sekojoši reportieri Parīzē.

Mūsdienu populismu raksturo fokusēšanās uz virkni kopīgu elementu – neapmierinātību ar valsts pārvaldes efektivitāti, dusmām uz ekonomiskajiem un darba tirgus apstākļiem, bailēm un rūgtumu par imigrantiem un gatavību pieņemt vienkāršotus skaidrojumus un risinājumus. Pastāvošā demokrātija tiek uztverta kā tāda, ko kontrolē korumpētā elite, kuru ir nepieciešams nomainīt. Nošķīrums starp likumdevēju, izpildvaru un tiesu sistēmu tiek uzskatīta par nevēlamu, valsts pārvaldes efektivitāti ierobežojošu un populistu dienas kārtības realizēšanu kavējošu. Populisti tic, ka valdības var viegli un ātri mainīt ekonomiskos un sociālos apstākļus. Viņu pasaules uzskats tipiski ietver virulenta nacionālisma un izolacionisma elementus.

Lai popularizētu savu skatījumu, populistu līderi teju universāli izmanto hiperbolas, nepatiesus apgalvojumus un demagoģiju. Tiem piemīt narcisma iezīmes un tie nievājoši attiecas pret citiem. Viņu retoriskie paņēmieni atbalstītājos neizraisa negatīvu reakciju, gluži pretēji, drīzāk piesaista jaunus sekotājus un vairo popularitāti. Viņiem ar savu rīcību izdodas tikt pie skaļiem ziņu virsrakstiem, un tie kļūst par mediju stāstu varoņiem.

Ziņu trūkumi

Populisms tieši caur ziņu atlasi un labas prakses principiem izmanto žurnālistikas vājos punktus. Publicējot populistu savādos paziņojumus un uzbrukumus, izturoties pret viņiem mēreni, precīzi atspoguļojot viņu runas un aktivitātes, žurnālisti padara sevi par ekspluatējamiem veidos, kas kropļo un slēpj patiesību. Idejas, kas savā būtībā ir pretrunā ar demokrātiju, cilvēka cieņu un zināšanām, regulāri tiek izplatītas bez jebkādas koriģēšanas vai kritiskas attieksmes, un, tādējādi, fundamentālās vērtības, uz kurām tika balstīta žurnālistikas prakse, ir apdraudēta.

Daļa no problēmas slēpjas tajā, ka žurnālistikas atlasē, kas nosaka, par ko ziņot un kuru stāstus stāstīt, uzsvars nepamatoti tiek likts uz jauno, neparasto, negaidīto un antisociālo. Populistu sanāksmes un runas tipiski ietver visu šos faktorus, lai iegūtu mediju un žurnālistu uzmanību. Tas vien jau palīdz populistiem, tomēr arī pašā ziņu veidošanas procesā ir būtiski trūkumi.

Bernts Luks, partijas “Alternatīva Vācijai” dibinātājs sarunājas ar žurnālistiem.

Bernts Luks, partijas “Alternatīva Vācijai” dibinātājs sarunājas ar žurnālistiem.

1. Precīzas ziņas ne vienmēr ir reprezentatīvas

Trūkums nav precīzā ziņošanā kā tādā, jo lielākā daļa mediju patiešām akurāti atspoguļo populistu runas, izteikumus un retoriku. Tomēr pastāv būtiskas nepilnības tajā, kas skar precizitātes, pārbaudes, līdzsvara, taisnīguma nodrošināšanu, tādējādi ļaujot manipulācijām notikt.

Problēmas ar precīzo ziņošanu sākas tad, kad žurnālisti ārkārtīgi precīzi un akurāti ziņo par to, kas ir teikts, tomēr šīs ziņas nesniedz lasītājiem, skatītājiem vai klausītājiem akurātu pasaules atainojumu. Kad ziņas ir piepildītas ar apgalvojumiem, kas balstīti uz pieņēmumiem un dezinformāciju un kas no žurnālistu puses netiek apšaubīti vai netiek atspēkoti no citām iesaistītajām pusēm, daļa auditorijas pieņem šos apgalvojumus kā patiesus un ticamus. Kvalitātes žurnālistikas pienākums ir identificēt šādus apšaubāmus apgalvojumus, lai novērstu sabiedrības dezinformēšanu.

2. Ziņu veidošana bez atbilstošas faktu pārbaudes

Otrais trūkums ietver ziņošanu bez adekvātas faktu pārbaudes un konteksta sniegšanas. Žurnālistu pienākums lasītāju un demokrātiskās sabiedrības priekšā ir nodrošināt to, ka informācija ikvienā rakstā ir maksimāli patiesa un korekta. Tas nozīmē, ka žurnālistiem ir jādara vairāk nekā tikai kandidātu teiktā atreferēšana; tiem ir jāpiedāvā informācija, kas apstiprina vai apstrīd šos apgalvojumus, vai jārāda, kādos aspektos šie apgalvojumi ir dezinformējoši un balstīti uz sagrozītiem faktiem. Žurnālistiem ir jāizvērtē izteiktie pārmetumi, jāmeklē fakti un jāatmasko meli.

3. Līdzsvarota pieeja ziņu veidošanai var izkropļot patiesību

Trešais žurnālistikas trūkums ziņojot par populistu līderiem un kustībām rodas tāpēc, ka žurnālisti bieži kritiski nereaģē uz izaicinājumiem un pretrunām, ko žurnālistikas ideāls par līdzsvarotu pieeju ziņām pats sev uzliek. Līdzsvara ideja, ka abu pušu viedoklim ir jābūt līdzvērtīgi atspoguļotam, realitātē bieži vien izkropļo patiesību. Šī ideja par divām pusēm jau pašos pamatos ir kļūdaina, jo stāstam parasti ir daudz vairāk pušu. Īsta izgāšanās notiek brīdī, kad šis vienlīdzīgi “līdzsvarotais” atspoguļojums rada lasītājiem maldīgu priekšstatu par to, ka katrai perspektīvai ir jāpiešķir vienāda nozīme un tās abas ir vienlīdz ticamas.

Šī nepatiesā līdzvērtība kļūst par būtisku izaicinājumu atspoguļojot populistus, jo ir idejas, kuras gluži vienkārši vajadzētu ignorēt, noliegt un no kurām vajadzētu atteikties. Ne visas idejas ir ar līdzvērtīgu vērtību un ne visām vajadzētu būt līdzvērtīgi atspoguļotām.

Žurnālistiem vajadzētu palīdzēt lasītājiem atšķirt saprātīgas un nepamatotas idejas. Šī līdzsvarotības un balansa problēma kļūst jo sevišķi problemātiska, kad tiek atspoguļoti apgalvojumi un idejas, kas ir balstītas dezinformācijā, sagrozītā vai nepatiesā informācijā. Kā gan patiesību ir iespējams līdzsvarot ar meliem? Kad žurnālisti kļūst nepamatoti neitrāli, tie palīdz izplatīt nepatiesu informāciju un melus un tie paši veicina naidu un rasismu.

4. Žurnālistiem ir jābūt taisnīgiem arī pret auditoriju

Ceturtais trūkums ir saistīts ar jautājumu par taisnīgumu. Žurnālistiem ir pienākums būt taisnīgiem pret tiem, par kuriem viņi ziņo, kā arī pret tiem, kam viņi šīs ziņas veido. Pienākums ziņot taisnīgi nenozīmē pieļaut maldināšanu, pārspīlējumus, nepatiesības un melu izplatīšanu. Brīdī, kad rodas pretruna starp to, ka jābūt taisnīgiem pret tiem, par ko ziņo un sabiedrību, pienākumam pret lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem vajadzētu dominēt.

5. Populisti spēj kontrolēt žurnālistikas praksi

Piektais trūkums ir žurnālistu nespēja ignorēt un nereaģēt uz manipulācijām. Daudzi populisti ir iemācījušies kontrolēt žurnālistiku. Žurnālistiem jākļūst īpaši piesardzīgiem brīžos, kad sanāksmēs, uzrunās un populistu atbildēs notikumi sabiedrībā un notikumu attīstība (terora akti, bailes no iebraucējiem, kļūdainā Tuvo Austrumu politika, stagnējošā ekonomika) tiek ļoti atklāti izmantota, lai iegūtu mediju uzmanību vai sagrozītu ziņu atspoguļojumu. Vajadzētu pielikt visas pūles, lai nodrošinātu to, ka mediji tik naski neatsaucas uz apzināti provokatīvu valodu un apgalvojumiem. Nespēja uzmanīgi attiekties pret manipulācijām padara žurnālistus par populisma veicināšanas līdzdalībniekiem.

Tad kā ziņot par populismu, nekļūstot par tā mikrofonu?

Žurnālistu rīcībā ir salīdzinoši maz iespēju palīdzēt populistu atbalstītājiem pārvarēt bailes un zināšanu trūkumu, jo viņi nav regulāri kvalitātes mediju satura patērētāji. Tas, kas mums ir jānodrošina, ka vismaz tie, kas patērē kvalitātes laikrakstus un pārraides, izprot populismu un tā draudus. Mums ir jānodrošina, ka mēs agrīni identificējam populismu un atspoguļojam tā izpausmes, un pēc tam turpinām kritiski un rūpīgi to ziņot par to, pārliecinoties, ka paši nekļūstam par populistu ruporu un jaunu sekotāju vervētāju.

Mums ir jākļūst daudz zinošākiem par to, kādu saturu mēs nododam – vai mūsu pieeja ziņu veidošanai sagroza atspoguļojumu, ļauj ar mums manipulēt vai atstāj cita veida netīšu efektu uz ziņu saturu. Žurnālistikas labas prakses pamatprincipi nav svēti, tie ir radīti, lai palīdzētu mums labāk kalpot sabiedrībai un demokrātijai. Nekritiska to ievērošana var kļūt bīstama tās izvirzītajiem pamatmērķiem. Mums ir nepārtraukti sev jājautā, vai mēs esam lojāli tikai labajai praksei vai tomēr esam lojāli arī auditorijai un demokrātijai.

Populisms joprojām apdraud demokrātiju. Tas ir mūsu pilsoņu un žurnālistu pienākums uz to efektīvi reaģēt un nodrošināt, ka ziņas, ko mēs piedāvājam, sniedz sabiedrībai informāciju, kas tai nepieciešama, lai gudri novērtētu populisma elementus, trūkumus un draudus. Demokrātijas nākotne ir no tā atkarīga.

 

Šis raksts ir izvilkums no runas “Journalism, Populism and the Future of Democracy”, ko Roberts Pikards (Reuters Institūts, Oksfordas universitāte)2016.gada 28.oktobrī sniedza Dortmundes Tehniskā universitāte Žurnālistikas institūta 40.jubilejas simpozijā.

Foto kredīts:
Gage Skidmore, Flickr CC licence
Remi NoyonFlickr CC licence
Metropolico, Flickr CC licence

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , , , , , , , , , , , ,

Send this to friend