Kas padara par labu kulināro žurnālistu? Zinātkāre, bagātīgs īpašības vārdu krājums un kronati

2015. gada 18. October • Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Žurnālistikas tematiskās nozares • by

sokolades_kuka_ar_zemenem

Es vienmēr esmu mīlējusi ēdienu un rakstīšanu. Pēdējo gadu esmu pavadījusi analizējot kulināro jeb ēšanas žurnālistiku, bet nu es esmu sākusi to mācīt Eiropā pirmajā kulinārās žurnālistikas kursā Haaga Helia Pielietojamo zinātņu universitātē Somijā.

Žurnālisti, šefpavāri, kulinārie blogeri, profesionāli recepšu izstrādātāji un pat kāda restorāna īpašnieks ir pieteicies uz šīm pētnieciskās ēšanas žurnālistikas un ēdienu tendenču lekcijām, ēdienu aprakstīšanas radošajām darbnīcām, ēdienu recepšu rakstīšanas un ēdienu fotografēšanas nodarbībām. Un jau šajā nedēļā mēs dosimies uz McDonalds.

Ēdiens ir lielisks temats un arvien vairāk un vairāk žurnālistu sāk par to rakstīt. Katram no autoriem ar to ir kāda saistība, tiesa, vienam aizrautīgāka, nekā citam.

“Tas ir kā sekss, visi to mīl,” tā man ēdiena popularitāti un tā pieaugošo klātbūtni mediju saturā skaidroja Elizabete Rītere (Elisabeth Reather), ZEITmagazin (vācu laikraksta Die Zeit iknedēļas žurnāls) kulinārā korespondente.

Bet, ko nozīmē no ēšanas entuziasta kļūst par ekspertu? Iesācējam – milzīgi daudz jaunu zināšanu. Labs kulinārais žurnālists zina, kā darbojas pārtikas industrija un restorānu bizness. Viņš pārzina un izprot pārtikas ķēdi, un zina, kas ir ‘ilgtspējīga lauksaimniecība’ un kronats (kruasāna un virtuļa jeb donata krustojums – red.). Viņam nav jābūt profesionālam pavāram, taču ir labi, ja viņš prot gatavot un ir apveltīts ar zināšanām par plašo ēdienu sastāvdaļu pasauli. Bet, protams, viss atkarīgs no tā, par kādu ēšanas žurnālistu ir vēlēšanās kļūt. Specializācijas jomu kļūst arvien vairāk – receptes, ziņas, privātās esejas, pavārgrāmatas, pētnieciskā ēšanas žurnālistika, ikdienas žurnālistika, ēdiena juridiskie aspekti, ēdiens un vide, ēšanas tendences un fenomeni u.c.

Lai kļūtu par ēdienu aprakstnieku parasti ir nepieciešama kādas pavārmākslas vai žurnālistikas skolas izglītība, taču bez tā ir vēl citas prasmes, kas ikvienam labam vārda meistaram noder:

  1. “Parādi, nevis izstāsti.” Diāna Džeikoba (Dianne Jacob), rakstīšanas trenere un autore, rokasgrāmatā “Aicinājums rakstīt par ēdienu” (Will Write For Food), norāda: “Nestāsti lasītājiem to, ka tev nepatika sēdēt pie galda kopā ar savu tēvu. Parādi viņiem, kā tas bija. Radi lasītājos sajūtu, ka viņi atrodas pie tā paša galda, pie kura sēdi tu. Tev ir jābūt sava lasītāja acīm, ausīm, degunam un arī mutei, lai nodrošinātu klātbūtnes sajūtu. Vai virtuvē kāds dungoja? Vai krēsls nočīkstēja, kad tu apsēdies pie galda? Vai makaronu kastrolis bija malās nedaudz piededzis, bet vai tad tieši tās nebija tās kraukšķīgās vietiņas, pēc kurām tu  tā alki?”
  2. Īpašības vārdi. Kā ēdiena žurnālistam tev ir nepieciešams ne tikai plašs dažādas garšas raksturojošu vārdu krājums, bet kopumā plašs īpašības vārdu krājums, lai spētu raksturot ne tikai garšu, bet kopējo sajūtu, sākot no traukiem un beidzot ar ēdiena sastāvdaļām, to tekstūru, izskatu, smaržu un izraisītajām emocijām. Padoms: ēšanas žurnālistikā aizmirsti par vārdiem labs un garšīgs.
  3. Zinātkāre. Izmēģini ēdienus un sastādaļas, kuras tu nekad iepriekš neesi ēdis, ej virtuvē un gatavo, apciemo kādu saimniecību vai pārtikas ražošanas uzņēmumu, runā ar cilvēkiem, kuri ir iesaistīti pārtikas ražošanas ķēdē. Ir svarīgi, lai tu nekautrētos un nejustos neērti jautāt, ja tu kaut ko nezini vai nesaproti kaut ko, īpaši, tad, ja tu neesi beidzis pavāru skolu vai arī tev nav darba pieredzes restorānu sfērā.
    Gluži vienkāršs jautājums no sērijas “kā šis ir pagatavots?” var piešķirt ēdienam vai kādai tā sastāvdaļai gluži jaunu perspektīvu. Tādā veidā tu esi godīgs arī pret saviem lasītājiem, jo, ja tu kaut ko nezini, ļoti iespējams, ka arī viņi to nezina. Tieši zinātkāre aizvedīs tevi uz vietām un liks priekšā tādus ēdienus, par kuru eksistenci tu neko nezināji.
  4. Pārbaudi faktus! Patiešām. Piemēram, ja tu raksti par ķīniešu laimes cepumiem (Chinese fortune cookies), automātiski nepieņem, ka tie ir radušies Ķīnā, jo tie nav. Nepieņem neko kā pašu par sevi saprotamu. Kad raksti par uzturu, esi piesardzīgs. Vai zini, kā lasāma zinātiskā literatūra un pētījumi? Vai tavā rīcībā ir dati par līdzīgiem pētījumiem, kas veikti iepriekš un ko vari salīdzināt? Vai tu patiešām zini, par ko tu raksti, vai arī tev labāk vajadzētu piezvanīt jomas ekspertam? Ja statistika saka, ka kaltēts oregano ir labs šķiedrvielu avots, pirms atvēli tam uzvarētāja vietu savā šķiedrvielu avotu rakstā, padomā, cik gan niecīgs ir kaltēta oregano īpatsvars ēdienā normālos apstākļos, lai to uzskatītu par nopietnu šķiedrvielu avotu.
  5. Radi savu unikālo balsi, savu stilu! Tas ir vienīgais veids, kā atšķirties no citiem. Pašos pamatos centies rakstīt tā, kā tu runā, nevis tā, kā tu domā, ka tev vajadzētu rakstīt. Tu taču gribi būt cilvēks, ar kuru citi sevi asociē, kuram uzticas un kuru ir sajūta, ka pazīst. Tas nozīmē, ka tev viņi ir jāielaiž savā dzīvē, tevi jāstāsta kaut kas par sevi. Lasītāji nevēlas lasīt tikai par tavas vecmāmiņas sulīgajām gaļas bumbiņām vai perfektajām kūkām. Ikdienas dzīve ir tā, kas piešķir tavam rakstījumam papildu tekstūru un garšu. Raksti arī par savām neveiksmēm.
  6. Dzīvo dzīvi! Kā reiz teica atzītā somu restorānu kritiķe Anna Paljaka (Anna Paljakka), tev ir jādzīvo tāda dzīve, lai tā tev dod kaut ko, par ko rakstīt. Tas manuprāt ir labākais padoms kulinārajiem žurnālistiem, ko es jebkad esmu dzirdējusi.

 

Foto kredīts: flickr.com/CC-Dennis Wong

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , ,

Send this to friend