Ēšanas žurnālistika: stāsti, izmeklēšana un ētika

2015. gada 14. April • Jaunākie raksti, Žurnālistikas tematiskās nozares • by

Ir noiets garš ceļš kopš laikiem, kad rakstīšana par ēdienu izpaudās tikai un vienīgi kā skaistu recepšu publicēšana sieviešu žurnālos. Šobrīd publikācijas, kas sludina jaunākās ēdienu gatavošanas un ēšanas tendences, ir pārpildījušas preses kioskus, pārņem TV un arī internetu. Taču termins „ēšanas žurnālistika” (food journalism) joprojām ir salīdzinoši jauns un reti izmantots.

Protams, ēšanas žurnālistika joprojām ietver recepšu publicēšanu un restorānu kritikas, tomēr ir arī personiskas esejas, informatīvi izglītojoši stāsti, stāsti, kuros atklātas ēdiena vēsturiskās, reliģiskās un kultūras perspektīvas. Ir arī gastronomiskās tendences un fenomeni, par ko rakstīt.

Autori, kā piemēram Maikls Pollans (Michael Pollan), kurš ir arī žurnālistikas profesors Kalifornijas Universitātē Bērklijā, ir izveidojis savu vārdu, pateicoties apzinātai pārtikas industrijas kritikai un regulārai jomas atspoguļošanai.

Nozīmīgākās pārmaiņas, kas skārušas ēšanas žurnālistiku ir tās, ka nu, lasot par ēdienu, mēs lasām arī par cilvēkiem. Vecmāmiņām, pavāriem, fermeriem, beķeriem, ideālistiem – cilvēkiem, kuru kaislība ir ēdiens. Ēšanas žurnālistikā nozīmīga ir kļuvusi stāstu stāstīšana.

Pētnieciskā ēšanas žurnālistika
Šī žurnālistikas niša piedāvā arī atmaskojošus rakstus, kas saistīti ar ēdieniem un kas sabiedrību šokē. Piemēram, zirgu vai žurku gaļa, kas tiek uzdota par cūkgaļu; saindēts piena pulveris; arī tā dēvētā „govju trakumsērga”, krāpšanās ar derīguma termiņu uzlīmēm, kad veci produkti tiek uzdoti kā svaigi, neatļautas sastāvdaļas lētos ātrās ēdināšanas produktos u.c.

Šobrīd aktuālākais temats Eiropā ir par to, kā Baltkrievija importē Eiropas Savienībā ražotos produktus uz Krieviju, neraugoties uz pārtikas ieviešanas aizliegumiem, un par zemo ēdināšanas kvalitāti Lielbritānijas slimnīcās. Latvijā tikmēr aktīvas diskusijas norit par skolēnu ēdināšanu, ņemot vērā, ka vairākās skolās atklāti rupji ēdināšanas normu pārkāpumi. Lai gan, jāsaka, ka tas nav nekas jauns, ka pētnieciskie žurnālisti pievēršas pārtikas tēmai. Jau tālajā 1906.gadā novelists un skandālu mednieks Uptons Sinklērs (Upton Sinclair) savā grāmatā The Jungle (Džungļi) atklāja patiesību par antisanitārajiem apstākļiem Čikāgas gaļas iepakošanas uzņēmumā. Tas bija milzīgs skandāls, un grāmata kļuva par bestselleru. Tam bija arī sava ietekme un sekas: gaļas patēriņš kritās un tika pieņemti jauni pārtikas higiēnas likumi.

Piedāvājot dažnedažādus tematus, šis pētnieciskajiem žurnālistiem ir plašs darba lauks.

Komerciālie izaicinājumi
Tomēr stāsts par ēšanas žurnālistiku ir arī stāsts par biznesu. Labs restorāna apskats var atstāt milzīgu iespaidu uz restorāna ienākumiem. Stāsts par jaunatvērtu kafejnīcu, kuras īpašnieki ir pārvarējuši grūtības, var piesaistīt atbalstošus, līdzjūtīgus apmeklētājus. Jaunu organisko, vietējo bio-burgeru slavēšana rakstā var būt vērtīgāka par apmaksātu reklāmas laukumu. Tāpēc ēšanas žurnālisti ir arī ētiski atbildīgi būt objektīviem un stāstīt patiesību, jo lasītāji paļaujas uz viņu godaprātu.

Ir jāsaprot, ka reklāmdevēji vienmēr alkst pēc jauniem veidiem, kā uzrunāt potenciālos pircējusi. Robeža starp reklāmu un žurnālistisko saturu ir stiepts jēdziens: dažos žurnālos jau patlaban ir iespēja pirkt sponsorētos rakstus. Ja tiek publicēta recepte, nu kāds gan ļaunums būtu, ja kāds konkrēts zīmols tiktu pieminēts pie sastāvdaļām? Tas ir tipisks ikdienas jautājums, ar kuru saskaras kulināro žurnālu redaktori. Tādējādi izaicinājums arvien ir padarīt reklāmdevējus apmierinātus, nezaudējot iespēju rakstīt kritiski un objektīvi.

Nākotnes vīzija
Ēdienam ir nozīmīga vieta mūsu dzīvēs un nu tas kļuvis arī par neatņemamu mediju satura daļu. Tikai uzturēšanās Berlīnes preses tirdzniecības vietā vien var atmodināt apetīti: Zitty magazine vāks vēsta, cik viegli ir dzīvot Berlīnē un būt vegānam, tam līdzās Tip Berlin vāks, kuru rotā bilde ar tetovēta cilvēka rokām, kas servē dārzeņus un līdzās virsraksts, kas vēsta, ka ēdiens ir mūsdienu pops. Laikrakstos tiek rakstīts par pārtiku un ēdienu gan ekonomikas un veselības, gan ceļojumu un politikas sadaļās. Pat televīziju programmās valda ar ēdienu un ēšanu saistīti šovi un pavāru autorraidījumi. Instragram ziņojumi galvenokārt ir ar ēdienu fotogrāfijām, kulināro blogu skaits ir neaptverami savairojies, ir neskaitāmas interneta vietnes, kurās ikviens var vērtēt resotorānus un dot tiem atzīmes. Un tas viss tikai tāpēc, ka ēšanas žurnālistika šobrīd piedzīvo savu spožo uznācienu. Labā valodā rakstīti fona raksti, aizkustinoši cilvēku stāsti, restorānu kritikas kvalitātes ziņā ir salīdzināmas ar nelielām novelēm. Tajā pat laikā ēšanas žurnālistika sastopas ar tieši tām pašām grūtībā, ar kurām pārējās žurnālistikas tematiskās nozares: kā pelnīt naudu no tiešsaistes satura? Kā kļūt par sociālo mediju daļu un sacensties par cilvēku laiku neprātīgajā informācijas plūsmā?

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , ,

  • Saule

    Skan briesmīgi – ēšanas žurnālistika. Varbūt tomēr pārtikas žurnālistika? Nu kaut – ēdienu žurnālistika

Send this to friend