Darbs interneta platformās. Vai otrās klases žurnālistika?

2014. gada 11. August • Redakcijas menedžments, Žurnālistikas tematiskās nozares • by

„Tas, ko mēs darām, nav īsti žurnālistika” ir nosaukums pētījumam par to, kā interneta vidē strādājošie žurnālisti Slovēnijā un Serbijā uztver savu darbu un savu profesionālo lomu redakcijās.

Šī pētījuma nosaukums – Slovēnijas dienas laikraksta Delo interneta versijā strādājoša žurnālista citāts – parāda dilemmu, ar ko diendienā saskaras interneta žurnālisti. Viņu pamata pienākumi ir nogādāt drukātā medija saturu tiešsaistē, publicēt rediģētus ziņu aģentūru jaunumus vai vienkārši tos nepārveidotus publicēt lapā, kā arī tulkot ārvalstu mediju ziņas. Ņemot vērā laika spiedienu, viņi reti, kad rada oriģinālu saturu. Tieši šī apstākļa dēļ viņi neuzskata sevi par „īstiem žurnālistiem”.

Tajā pat laikā viņu atbildes liecina par to, ka viņi piedāvā „ātras ziņas” un „uzticamu informāciju” un redz sevi kā sociālās realitātes mediatorus.

Pētījuma ietvaros Igors Vobičs (Igor Vobič) no Ļubļanas Universitātes un Ana Milojeviča (Ana Milojević) no Belgradas Universitātes veica dziļinās intervijas ar pieciem (no desmit) tiešsaistes žurnālistiem no Slovēnijas Delo un četriem (no deviņiem) tiešsaistes mediju žurnālistiem no Serbijas Novosti. Pētījuma laikā (2011) visu interviju dalībnieki bija jaunāki par 35 gadiem.

Delo tāpat kā Novosti ir dibināts 1950.gados un līdz sociālisma sabrukumam bija „sabiedriski uzturēts”. Pēc tam tie tika privatizēti. Abi laikraksti atvēra savas ziņu vietnes internetā 1990.gadu beigās. Jaunās tūkstošgades sākumā tika izveidotas atsevišķas medija tiešsaistes satura radīšanas un uzturēšanas struktūrvienības. Divus gadus pirms šī pētījuma veikšanas, Delo un Novosti vadība sāka pārvērtēt tiešsaistes žurnālistu lomu un domāja par to, kā integrēt drukātās versijas ziņas interneta versijā. Laikā, kad notika intervijas Delo drukātās versijas un tiešsaistes žurnālisti jau strādāja vienā redakcijā, Novosti tikmēr centās integrēt abu redakciju sturu, tās neapvienojot.

Intervētie tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu žurnālisti no abiem laikrakstiem sūdzās, ka tie „netiek uztverti kā līdzvērtīgi” saviem drukātās versijas kolēģiem. Kāds tiešsaistes žurnālists no Delo saka: „Daži drukātās versijas žurnālisti ir augstprātīgi. Viņi uzskata mūs par studentu baru. Regulāri tiek uzsvērts tas, ka „vecā” žurnālistika ir tā īstā un pareizā. Nekas nemainīsies, kamēr tiešsaistes žurnālisti nekļūs vecāki.”

Ja vispār, tad sadarbība starp drukātā medija un interneta vietņu darbiniekiem notiek tikai rīta un pēcpusdienu redakcionālajās sanāksmēs; citi kopīgi pasākumi ir reti. Pastāv arī liela nodarbinātības statusa atšķirība: lielākā daļa aptaujāto tiešsaistes žurnālistu strādā īstermiņa līgumsaistību ietvaros, gadījuma, pagaidu vai ārštata žurnālista darbu, kamēr lielākā daļa no drukātās versijas kolēģiem strādā uz pastāvīga darba līguma pamata, kas paredz arī plašāku klāstu sociālo garantiju.

Gan Delo, gan Novosti tiešsaistē strādājošie žurnālisti jūtas „nenovērtēti” no savu drukāto versiju kolēģu puses. Novosti žurnālists saka: „Šķiet, ka drukātās preses žurnālisti nesaprot vai nevēlas saprast, ka ātrums tiešsaistes žurnālistikā ir būtisks. Tādējādi arī domāšanas veids ir no sērijas „tver to visu viegli”. Ātrs darba temps tomēr ir arī viena no galvenajām tiešsaistes žurnālistikas problēmām. Aptaujātie uzsver, ka viņiem nepietiek laika viena informācijas pārbaudīšanai, kas ir viens no svarīgākajiem žurnālistikas pamatprincipiem. Tie drīzāk paļaujas uz savu kolēģu akurātumu, jo tie ir viņu galvenie informācijas avoti.

No vienas puses, tiešsaistes žurnālisti no Delo un Novosti uzskata, ka viņi neveic „īstu žurnālistiku” un uzskata sevi par „otrreizējiem informācijas pārstrādātājiem”, „robotiem” un „kopī-pasteriem” (funkciju „kopēt” un „ielīmēt” izmantotāji), no otras puses, viņi vērš uzmanību uz tiešsaistes žurnālistikas nozīmīgo lomu viedokļa veidošanas procesā un politiskās līdzdalības veicināšanā. „Pateicoties ziņām, ko piedāvājam, cilvēki neuzvedas kā aitu bars, ar viņiem nav tik viegli manipulēt. Viņi spēj pieņemt labākus lēmumus,” saka kāds Delo interneta žurnālists.

Tajā pat laikā viņi praktiski nekad neraksta kritiskus, pētnieciskus rakstus, tādējādi viņi ir tālu no tā, ko varētu saukt par sargsuņa funkcijas pildīšanu. Tomēr slovēņu tiešsaistes žurnālista teiktais liek domāt, ka viņi spētu “atklāt detaļas” un “kontrolēt varu”, ja vien viņiem būtu vairāk laika un finansiālā stimula.

Kāds serbu tiešsaistes žurnālists gan atzīst, ka “žurnālistika ir tīrā ekonomika. Sekojot līdzi tam, kas parādās tīmeklī un varētu interesēt mūsu lasītājus, mēs medījam klikus. Iespējams, es biju naivs, taču es žurnālistiku iztēlojos pavisam savādāku”.

 

Vobič, I., Milojević, A. (2013). „What we do is not actually journalism“: Role negotiations in online departments of two newspapers in Slovenia and Serbia.  Journalism, publicēts tiešsaistē 2013.gada 10.decembrī.

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , ,

Send this to friend