Viena valsts – divas mediju telpas?

2013. gada 29. May • Mediji un politika, Preses brīvība • by

Krievija ir blakus. Pie mājas stāv vecā antena, ar to Latvijas kanālus neķer. Vajadzēja likt satelītšķīvi vai dekoderu, tad mēs redzētu, taču nav naudas, par ko nopirkt to dekoderi, tāpēc skatāmies vien Krieviju,- tā Latgales Reģionālās televīzijas žurnālistiem gada sākumā atklāti atzina Kārsavas novada Goliševas pagasta iedzīvotāja Ludmila.

Šis un vēl daudzi citi stāsti labi raksturo situāciju, kāda šobrīd ir Latvijas pierobežā, kad liela daļa iedzīvotāju informāciju gūst no Krievijas raidorganizācijām, jo tās iespējams uztvert ar vecajām antenām. To apstiprina arī pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pasūtījuma veiktā pētījuma “Mediju lietošanas paradumu pētījums Latgales reģionā” rezultāti – gandrīz puse (41% un 45%) no respondentiem, kuru dzimtā nav latviešu valoda, vairākos Latgales pagastos retāk kā reizi mēnesī skatās TV pārraides un klausās radio latviešu valodā. Pētījums 20.maijā tika prezentēts Daugavpilī notikušajā starptautiskajā mediju politikas seminārā “Viena valsts – divas mediju telpas?”, ko rīkoja NEPLP sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu.

Vairākas žurnālistikas kultūras
Izrādās, ka Latvijā ir ne tikai divas mediju telpas, bet pat trīs žurnālistikas kultūras – to savā prezentācijā atklāja NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants.

  1. Modernā Rietumu jeb anglosakšu žurnālistikas kultūra, kas nošķir ziņas no komentāra, šajos medijos parasti pastāv redakcionālā autonomija no izdevēja.
  2. Krievu valodā iznākušajos medijos parasti ir tradicionālā Krievijas jeb krievu žurnālistikas kultūra, kurai raksturīga ziņu un komentāru satura nenošķiršana, līdz ar to paverot lielākas iespējas politiskajai manipulācijai.
  3. Savukārt trešā, autoritārā jeb postpadomju žurnālistikas kultūra, šobrīd plaši izplatīta gan krievu, gan latviešu medijos, kur redakcija nav autonoma no sabiedriski politiskās un ekonomiskās apakšsistēmas.

Bez šīm eksistē arī vienkārši nekvalitatīva žurnālistika, kur žurnālistikas misija tiek aizstāta ar ideoloģijas vai mārketinga mērķiem.

Ukrainā auditorija sadalās
Situācija Ukrainas mediju telpā ir līdzīga. Tur 55% ukraiņu par savu dzimto uzskata krievu valodu. Tā rezultātā valstī izveidojušās trīs mediju patērētāju grupas – ukraiņi, krievvalodīgie, kuri akceptē ukraiņu valodu un kultūru, un krievvalodīgie, tā saucamie, padomju cilvēki, kuri neakceptē ukraiņu valodu un kultūras vērtības. Lielākā problēma ir tā, ka pirmā grupa nostāda sevi opozīcijā otrajai un trešajai, tādējādi zaudējot sabiedrotos, ko varētu atrast otrajā grupā, seminārā skaidroja Vitālijs Portņikovs (Vitalij Portnikov), neatkarīgās televīzijas TVi prezidents un galvenais redaktors.

Seminārā tika secināts, ka līdzsvars sabiedrībā var iestāties tikai tad, ja visas šīs grupas pieņemtu ukraiņu kultūru kā savas valsts etnisko kultūru. Piemēram, jau tagad, ņemot vērā, ka valodas ir līdzīgas (gluži kā latviešu un latgaliešu!), tad Ukrainas televīzijas raidījumos vienlaicīgi tiek runāts gan krieviski, gan ukrainiski.

Latgalē grib pārraides latgaļu valodā
Vai kas tāds būtu šobrīd iedomājams Latvijā vai Latgalē? Grūti iedomāties. Semināra dalībniece Regīna Ločmele (Radio Retro FM, RISEBA) uzsvēra, ka nelatviešiem masu saziņas stereotipi, nostādnes un uzvedības modeļi ir atšķirīgi no latviešu masu saziņas stereotipiem, kas arī traucē veidot vienotu informācijas sabiedrību. Krievi labprātāk izvēlas medijus krievu valodā gan komforta, gan arī pierastākās žurnālistikas kultūras dēļ, kā arī tāpēc, ka krievu mediji pilnvērtīgāk un kvalitatīvāk apmierina viņu informatīvās vajadzības.

Diemžēl ne latviešu masu saziņas līdzekļi definē nelatviešus kā savu mērķauditoriju, ne krievu masu saziņas līdzekļi definē latviešus kā savu mērķauditoriju. Viskrasāk tas izpaužas tā sauktajos jūtīgajos kalendāra datumos – 16.martā, 25.martā, 9.maijā. Taču tieši šie datumi varētu būt ne tikai sabiedrības un mediju telpas šķīrēji, bet arī vienotāji, jo vēsturiskās peripetijas, tajā skaitā, deportācijas, traģiski ir skārušas gan Latvijas latviešus, gan nelatviešus. Taču šis ir daudz dziļāks jautājums un liek sākumā atbildēt – vai esam gatavi kritiski un argumentēti runāt par mītiem, kas veido nācijas pašapziņu?

Jautājumam par mītiem un stereotipiem seminārā pieskārās arī Daugavpils Universitātes profesors Dmitrijs Oļehnovičs. Viņš atzīmēja, ka galvaspilsētas mediji nereti augstprātīgi un pavirši attiecas pret Latgali, kas bieži tiek balstīts dažādos mītos par to, ka Latgalē nav nekā laba, ka te visi dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Tā nebūt nav, to atklāj arī jau minētais pētījums, kur tomēr liela daļa respondentu skatās kādu no Latvijas televīzijas kanāliem un gandrīz puse – 45% vēlētos, lai kāds no tiem būtu arī latgaliešu valodā. Zīmīgi, ka lielākais procents, kas pozitīvi atbildēja uz šo jautājumu, bija tieši jaunieši, nevis seniori, kā sākotnēji, stereotipiski varētu domāt.

Tas, kas jāsecina, ne tikai Latgale, bet visa Latvija atrodas divu ideoloģiju sadursmes epicentrā, par ko noteikti vajadzētu nopietni domāt Latvijas valdībai.  Žurnālistikā ir jāstrādā profesionāli, pārdomāti, kvalitatīvi, ir jābūt iespējām veidot analītisku pētniecisko žurnālistiku, turklāt jārada apstākļi, lai šī kvalitatīvā žurnālistika un mediju saturs ir pieejams visiem Latvijas iedzīvotājiem, visā Latvijā.

Print Friendly

Atslēgvārdi:, , , , ,

Send this to friend