Rakstot par kultūru, jāievēro žurnālistikas principi un ētika

2013. gada 14. February • Ētika un kvalitāte • by

„Ja kļūstam par draudzenēm, tad es par tevi vairs nedrīkstu rakstīt.” ASV laikraksta The Washington Post galvenā klasiskās mūzikas kritiķe Anne Midžete (Anne Midgette) tā pateica kādai māksliniecei, ar kuru pēc intervijas viņas atklāja tik daudz kopīga, ka māksliniece vēlējās sākt draudzību un uzaicināja kritiķi vakariņās. Lai arī dažādu kultūras jomu žurnālistika – mūzika, teātris, kino – ir mazs lauks, ko mūsdienās bieži pārstāv blogeri vai paši mākslinieki (piemēram, mūziķi raksta par mūziku), ikvienam svarīgi zināt un ievērot žurnālistikas ētikas principus. Tā uzskata A.Midžete, kuru EJO, piedaloties kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa stipendiātu programmā, satika Karteganas septītajā starptautiskajā mūzikas festivālā Kolumbijā. Viņas viedoklim piekrīt arī Latvijas žurnālisti, taču atzīst, ka no savstarpējām attiecībām kultūras žurnālistikā un kritikā izvairīties nav iespējams.

Draudzība pēc tam
Puertoriko žurnālists un rakstnieks, kā arī viens no Gabriela Garsijas Markesa Jaunās žurnālistikas fonda (FNPI) un Kolumbijas ministrijas organizētās stipendiju programmas pasniedzējiem Hektors Feliciāno uzskata, ka starp žurnālistu un tā avotu vienmēr jābūt distancei. Viņš stāsta, ka, rakstot savu grāmatu The Lost Museum: The Nazi Conspiracy To Steal The World’s Greatest Works Of Art, kāds no intervējamajiem viņam piedāvājis pat finansiālu palīdzību, bet autors no tās atteicies. „Es gribēju būt pilnībā neatkarīgs, un uzskatu, ka tā tam vajag būt.” Viņš uzsver, ka avotam tas ir jāizskaidro, jo ne visi to saprot. „Es paskaidroju, ka mēs varam kļūt par draugiem pēc grāmatas uzrakstīšanās. Tā arī notika,” atceras H.Feliciāno.

Tomēr, ja tā ir žurnālistika, kad māksliniekus nākas intervēt regulāri. Pat, ja kritiķis izlemj ar kādu būt draugos un vairs par mākslinieku nerakstīt, tā tomēr nevar kļūt var pierastu praksi. „Citādi žurnālistam atliks vien jaunie, uzlecošie mūziķi, par ko rakstīt,” secina A.Midžete. Arī laikraksta Diena mūzikas kritiķis un kultūras nodaļas redaktors Jegors Jerohomovičs uzskata, ka mūzikas kritiķim un māksliniekam nav jāuztur attiecības. „Ja tu esi profesionāls žurnālists un kritiķis, kurš atļaujas izteikt savu neatkarīgo viedokli, attiecībām jābūt tādām, kas neietekmē autora darba saturu. Tām jābūt mūziķa un kritiķa attiecībām.”

Jābūt godīgam
Tomēr teātra kritiķe un portāla Kroders.lv galvenā redaktore Līga Ulberte atzīst, ka izvairīties no savstarpējām attiecībām Latvijas šaurajā kultūras vidē ir neizbēgami, turklāt „kritiķis nav teātra ienaidnieks, tāpēc attiecībām arī būtu jābūt draudzīgām”. „Tas ir katra kritiķa godaprāta un individuālās izvēles jautājums, vai drīkst rakstīt par privāti labi pazīstamu mākslinieku radītajiem darbiem, ja zini, ka personīgu simpātiju vai antipātiju dēļ nespēsi būt godīgs,” viņa piebilst. Tāpēc par galveno teātra kritiķa izaicinājumu L.Ulberte drīzāk uzskata „spēju paust godīgu, argumentētu viedokli par izrādi, nebaidoties, ka labākajā gadījumā – pazīstams režisors pārtrauks sveicināties, sliktākajā – direktors izlems neielaist teātrī”. J.Jerohomovičs piekrīt, ka radošiem cilvēkiem šada apvainošanās ir tipiska, taču tā nav ilgstoša. „Paiet laiks, un attiecības uzlabojas,” viņš saka. Tāpēc L.Ulberte atgādina par katra kritiķa iekšējo ētiku. „Rakstot recenziju, arī kritisku, vienmēr vajag atcerēties, ka izrādi veidojuši dzīvi cilvēki.”

Interešu konflikts
Kultūras žurnālistikas ētika nav izņēmums starp pārējām žurnālistikas sfērām, tajā jāievēro tie paši ētikas principi, uzskata H.Feliciāno. Tomēr, pētot medijus, var novērot situācijas, kas varētu radīt interešu konfliktu, piemēram, mūzikas žurnālisti un kritiķi nereti ir paši mūziķi. „Šādi gadījumi ir gan Latvijā, gan pasaulē,” apstiprina J.Jerohomovičs. „No vienas puses tas ir labi, jo kritiķis, kas mācījies mūziku, labāk pārzina tās tehnisko pusi, pazīst notis. Turklāt ir daudzi tādi, kas vairs nav aktīvi mūziķi – šo lauciņu pametuši un sākuši rakstīt par mūziku,” komentē J.Jerohomovičs. „Tomēr, ja notiek darbu apvienošana, agri vai vēlu var nonākt interešu konfliktā, kas no ētikas viedokļa nav pārāk labi,” viņš piebilst. Tā, piemēram, Latvijā šādai darbu apvienošanai varētu minēt dziedātāju Normundu Rutuli, kurš strādā Radio SWH, kā arī grupas Satellites LV solistu Jāni Žildi, kurš ir portāla TVNET Mūzikas redaktors. J.Jerohomovičs uzskata, ka no ētikas viedokļa šīs situācijas nav problemātiskas, jo „viņi jau tur nespēlē tikai savas dziesmas vai neraksta tikai par sevi”.

J.Žilde uzsver, ka, piemēram, portāls TVNET ir privāts medijs, kam jādomā par reitingiem, tāpēc „ar nopietnu žurnālistiku nodarboties nevaram atļauties”. „Diemžēl kaut kam apjomīgākam, lielākam ne vienmēr atliek laika. Vieglāk ir iztulkot kādu skandalozu ziņu nekā gatavot nopietnu materiālu – reitingos dzeltenais materiāls būs divdesmit reizes lasītāks,” skaidro J.Žilde. J.Jerohomovičs gan neuzskata, ka būtu kāda atšķirība starp privātu un sabiedrisku mediju. „Kultūras žurnālistikā viss atkarīgs no cilvēkiem un viņu profesionālajām dotībām, izglītības un priekšstata par to, kā vajadzētu būt. Ir jāapzinās sava misija, jo tie, kuri raksta, pretendē uz to, lai tiktu celts žurnālistikas un kritikas standarts, lai viņi savā jomā ir cienījami, viņu viedoklī ieklausās un to ņem vērā,” teic J.Jerohomovičs.

Ētika jāzina arī blogeriem
Attīstoties blogosfērai un brīvai viedokļu izpausmei internetā, par kultūru parādās arī neprofesionāli viedokļi. Šādos gadījumos ne vienmēr izdodas ievērot ētiku, uzskata A.Midžete. „Zinu pāris blogerus, kas ir brīnišķīgi rakstītāji, bet kuriem nav tāda pati izpratne par to, kas ir pareizi un kas nē, kāda tā ir, piemēram, man.” Viņa min gadījumus, kad kāds iet pēc koncerta intervēt mūziķi un, uzdodot jautājumus, nepasaka, ka tas tiks publicēts. „Ir vairāki blogeri, kuri uzskata sevi par mūzikas žurnālistiem. Taču, ja kāds [mākslinieks] runā ar tevi off the record, tad tas arī jāpatur off the record,” saka A.Midžete, piebilstot, ka jebkuram, kurš raksta par mūziku, ir jāzina ētikas principi.

Blogosfēru kā tādu žurnālisti un kritiķi vērtē pozitīvi. „Viedokļu dažādība tikai bagātina pasauli. Privāts blogs nekādi nevar apdraudēt profesionālas kritikas līmeni,” uzskata L.Ulberte. „No tā vēlāk varbūt parādīsies kāds talants,” piebilst J.Jerohomovičs. Šajā sakarā L.Ulberti drīzāk uztrauc drūmā kultūras periodikas situācija. „Daudz būtiskāks ir jautājums par katastrofālo drukāto kultūras mediju trūkumu Latvijā, kas ir postoši jebkuras jomas kritikai.”

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , , ,

Send this to friend