Pēc Tiesībsarga iniciatīvas Latvijas Žurnālistu asociācija sākusi izstrādāt profesionālās ētikas vadlīnijas žurnālistiem “Kā medijos runāt ar un par bērniem?”

Vadlīnijās tiks atrunāti daudzi un dažādi aspekti, taču svarīgākais – lai žurnālistu rīcība ziņojot nepasliktina bērnu emocionālo stāvokli un situāciju viņu ģimenēs, kā arī nerada draudus notikumos iesaistītajiem nepilngadīgajiem.

Jādomā divus soļus uz priekšu
Ja notikusi traģēdija, kurā cietuši bērni, mediju pārstāvji nedrīkst izmantot nepilngadīgo personu neaizsargātību. Pirmkārt, žurnālistiem vajadzētu pieņemt lēmumu – nepubliskot cietušo sejas, kā arī vārdus un uzvārdus, pat ja bērnu vecāki vai citas personas tos izpauž. Tas nav grūti izdarāms, jo lietas būtība – traģēdijas smagums, par kuru žurnālisti vēlas informēt sabiedrību, no tā nemainās.

Īpaši aktuāli nepubliskot bērnu vārdus ir tagad, kad katrs sižets, katra publikācija, iespējams, vēl ilgi pēc publicēšanas būs atrodama internetā. Ja žurnālisti nosauks traģēdijā cietušo bērnu vārdus un uzvārdus, pat pēc daudziem gadiem, ievadot tos interneta meklētājā, informācija par traģēdiju šo personu dzīvē būs atrodama gan viņu darba devējiem, gan potenciālajiem šantažētājiem u.c. Turklāt – ne tikai pēc daudziem gadiem, un – ne tikai traģiskos, bet jebkādos noziedzīgos notikumos iesaistītie bērni žurnālistu rīcības dēļ var tikt apdraudēti. Piemēram, ja nepilngadīgie tiek publiskoti kā nozieguma vai vardarbīgas situācijas liecinieki un/vai noziegumā iesaistīto personu radinieki.

Šādas bažas par bērna drošību radās pēc sižeta Skolniece novērš kabeļu zādzību, kas bija iekļauts 2011.gada novembra LNT raidījumā Degpunktā. Sižetā Ieva ir nofilmēta, viņa stāsta, kā viss notika, seja nav aizsegta. Sižets atrodams internetā. Zagļi ir aizturēti un meiteni, kuras dēļ saņems sodu, var atrast vieglāk par vieglu. Meitenes mamma ir rīkojusies pēc meitas zvana, tātad – informēta par visu. Iespējams, arī par sižeta filmēšanu. Visticamāk, mammai neienāca prātā, ka šāds sižets meiteni patiesībā var apdraudēt. Tomēr Degpunktā redakcijai par to vajadzēja padomāt. Lai arī sižetā meitenei publiski izsaka pateicību par drosmi, tomēr no drošības viedokļa meitene netiek aizsargāta.

Kāpēc ir vajadzīgas šādas vadlīnijas?
Šādu piemēru nav mazums, tie tiek analizēti un, lai sagatavotu žurnālistus darbam šādās situācijās, tiek izstrādātas profesionālās ētikas vadlīnijas mediju darbiniekiem, kuri strādā ar tēmām, kas skar bērnus. Īpaši, gadījumos, kad bērni nonākuši ārkārtas situācijās.

Nereti žurnālistam, kurš nonācis traģēdijas vai nozieguma vietā, jāpieņem lēmums, kā pastāstīt sabiedrībai par traģēdiju un tajā cietušo likteņiem un kuru no cietušajiem uzrunāt. Pat ja žurnālists nepilngadīgos neiztaujā, nefilmē un nefotografē, bet vāc informāciju, izmantojot citus avotus, var rasties ētiskas dabas sarežģījumi, jo personas ir iespējams atpazīt arī pēc viņu vai saistīto personu dzīvesstāstiem. Kā rīkoties? Lēmums parasti ir jāpieņem ātri, tāpēc labi, ja žurnālistam ir iekšēja skaidrība, kurš aspekts konkrētajā situācijā ir prioritāte: sabiedrības informētība, medija popularitātes veicināšana, sevis kā informācijas sniedzēja demonstrēšana vai traģēdijā iesaistīto bērnu pasargāšana no traumatiskām situācijām, kuras mediju pārstāvji var radīt ar savu rīcību.

Ja žurnālists nav sagatavots šādu lēmumu pieņemšanai, proti – nav piedalījies diskusijās par šo tēmu, nav pētījis ētikas pamatnostādnes, nav noformulējis savu viedokli, pastāv risks, ka viņa pieņemtajam lēmumam būs neprognozējamas sekas. Tāpēc ka, nonākot stresa situācijā, kas rodas, satiekot traģēdijā cietušos (īpaši – bērnus vai vecākus, kuri zaudējuši bērnus), žurnālista zemapziņa spontāni rada emocijas, kuras vada viņa rīcību. Ja šajā brīdī žurnālistam nav skaidru nostādņu, kuras apdomāt, pielāgojot konkrētajai situācijai, lēmums, kuru viņš pieņem, ir tikai emociju vadīts, tātad – neprognozējams. Žurnālistam pašam pēc kāda laika, kad emocijas rimušas, par to var rasties sirdsapziņas pārmetumi. Bet var būt arī situācijas, kad viņš par savu profesionālo darbību tiek iesūdzēts tiesā. Tāpēc ētikas pamatnostādņu, ja tās skar bērnu tiesības, izprašana ir arī pašu žurnālistu interesēs.

Kā labu piemēru var minēt fragmentu no žurnālistu ētikas kodeksa par personu vārdu un fotogrāfiju publicēšanu, ko mediju pārstāvji ievēro Vācijā:
“Parasti fotogrāfiju un vārdu publicēšana ar konkrētiem upuriem vai vainīgajiem noziegumos, negadījumos, tiesas procesos vai kriminālās izmeklēšanās nav pamatojama. Visos minētajos gadījumos nepieciešama piesardzība, izsverot sabiedrības tiesības būt informētiem un notikumā iesaistītās personīgās iesaistīto indivīdu(-a) tiesības. Negadījumu vai noziegumu upuri patur tiesības īpašai aizsardzībai viņu vārdu atklāšanā. Upura identitāte ir nenozīmīga notikumu, kas saistīti ar konkrēto negadījumu, vai noziegumu izklāstā, izņemot gadījumus, kas iekļauj personas ar jau iepriekšējiem noziegumiem, vai saskaras ar sekām, kas skar plašāku sabiedrības daļu. Konkrētajos gadījumos negadījumā vai noziegumā iesaistīto radinieku, kuriem nav nekāda sakara ar incidentu, tiesības būt neatklātiem vērtējamas prioritāri un augstāk par sabiedrības tiesībām būt informētiem. Iesaistīto personu vārdiem un to ģimenēm vajadzētu būt pasargātām kriminālu lietu atspoguļojumos, kad notikusi iesaistītu personu nāve.”

Kā redzams šajā piemērā, ir situācijas, kad saskaņā ar ētikas kodeksu sabiedrības informētība liekama otrajā vietā.

Jāuzsver gan, ka šādiem formulējumiem ētikas kodeksos nav likuma spēks, tie ir ieteikumi, par kuriem vispirms jādiskutē. Tieši tāds ir viens no mērķiem, ko jāsasniedz Latvijas Žurnālistu asociācijas veiktajam pētījumam. Tāpēc ļoti svarīgi paralēli profesionālo ētikas vadlīniju izstrādei ir rosināt žurnālistu diskusiju par šo tēmu.

Bez tam pētījumā tiek analizēti žurnālistu darba piemēri, kā arī tiek veikts salīdzinājums ar citās valstīs pieņemtajiem žurnālistu ētikas kodeksiem un īpaši ar punktiem, kas skar nepilngadīgo un viņu ģimeņu tiesības un aizsardzību. Vadlīnijas jāizstrādā 2012.gada pirmajā pusgadā.