Kas tvīto medija vārdā?

2012. gada 9. February • Jaunie mediji, Redakcijas menedžments • by

Zinot, ka masu mediji veido vismaz 60% no tvitera ziņu plūsmas satura, saprotot, ka arī sociālajos tīklos jābūt plecu pie pleca ar konkurentiem, un tradicionāli izlemjot sākt ar tviteri, gan mediju grupas vadībai, gan katra medija vadītājam rodas nākamais jautājums – kas rakstīs tvītus jeb tvītos un ar kuru vārdu šīs zīmola sīkziņas sociālajos tīklos tiks izplatītas? Ar izdevniecības, televīzijas vai radiostacijas? Ar žurnāla, raidījuma vai sadaļas? Varbūt labāk, lai par mediju tvīto tā personības vai galvenais redaktors? Varbūt visi darbinieki? Praksē vērojami visi iespējamie varianti un kombinācijas. Un ne tikai Latvijas mediju vidē. Ar šo dilemmu saskārās arī izdevniecība Žurnāls Santa, kad pagājušā gada beigās sāka veidot vienotu koncepciju savu žurnālu popularizēšanai sociālajos tīklos.

Izdevniecības Žurnāls Santa mājas lapu galvenā redaktore Ilze Olšteina atklāj, kādi ir būtiskākie diskusiju jautājumi, kas radušies koncepcijas izstrādes gaitā, lūkojoties uz to galvenokārt no mediju mārketinga un redakcionālā menedžmenta, ne tik daudz no žurnālistiskā skatu punkta.

Kas mums jau ir?
Vispirms ir vērts paskatīties, kurš no mediju grupas darbiniekiem jau darbojas sociālajos tīklos. Un – ko ziņo? Pirmais solis un pirmās problēmas. Šie cilvēki, kas jau tvīto, ir galvenie jaunveidojamā konta/kontu popularizētāji. Jāpalūdz, lai viņi retvīto (pārtvīto) ierakstus no jaunā konta/kontiem. Taču – viņi to var arī nedarīt. Vai kādam no darbiniekiem darba līgumā ir punkts, ka viņam jābūt lojālam pret mediju, kurā viņš strādā, arī sociālajos tīklos?

Tie žurnālisti un redaktori, kas ir aktīvi sociālajos tīklos, tur darbojas jau sen. Un, ja viņiem ir daudz sekotāju, tam ir kāds iemesls. Kā spilgtu piemēru var minēt žurnāla Deko galveno redaktori Agnesi Kleinu, kura, iespējams, populārāka ir kā modes blogere. Agnese savā kontā regulāri retvīto žurnāla Deko tvītus, tādējādi popularizējot šo žurnālu auditorijas daļai, kura, iespējams, par to iepriekš neinteresējās. Tomēr Agneses tvīti lielākoties ir par ko citu – par ierakstiem savā blogā. Un viņas aptuveni 5000 sekotāju gaida tieši tos. Šādā situācijā konceptuāls lēmums, ka, piemēram, visiem izdevniecības galvenajiem redaktoriem jāveido savi tvitera konti un jātvīto par saviem žurnāliem, protams, izjauktu dzīvotspējīgu privātā konta koncepciju Agnesei un varbūt vēl kādam citam redaktoram vai žurnālistam. Taču, ja izdevniecība rīkojas gudri, šos privātos kontus var izmantot izdevniecības interesēs. Tāpēc ierosinājums, kas, visticamāk, būtu saprātīgāks, ir cits – jāveic izmaiņas darba līgumā un jānosaka, kā tieši jāizpaužas mediju grupas darbinieka lojalitātei pret savu darba vietu sociālajos tīklos, iekļaujot arī punktu, ka darbinieks ar saitēm un citātiem neved savus sekotājus pie konkurentiem.

Šeit parādās pavisam reāla problēma. Katram žurnālistam ir draugi, kursa biedri un autoritātes, kas strādā citos medijos, un, ja gadās atrast kādu labu publikāciju, raidījumu vai sižetu, kuru radījis paziņa vai draugs, rodas dabiska vēlme to ieteikt saviem sekotājiem. Tā rīkojas daudzi, dara to darba laikā un darba vietā. Un tas nekādā veidā nerunā par labu mediju grupai, kurā šis žurnālists vai redaktors strādā, pat, ja mediji, kurus popularizē žurnālists savā tvitera kontā, nav konkurenti.

Vai izmantot medija vārdu?
Medija vārda izmantošana ir populārākais veids, kā mediji tvīto. Tas ir lielisks veids, kā drukātajiem preses izdevumiem popularizēt savu jauno izdevumu vākus. Var tvītot visi, kas šim medijam piederīgi un kam ir pieeja tā tvitera kontam. Tādējādi neviens sekotājs nepamanīs redaktora prombūtni. Viss ir lieliski, ja… tas ir drukāts izdevums, kam ir sava vietne internetā, vai tas ir interneta portāls. Jo tad teju katra saite vedīs uz kādu publikāciju un konta sekotājam būs viegli būt informētam par medija jaunumiem. Ja tas ir drukāts medijs vai raidījums, kam nav savas interneta vietnes, tvītotājiem jābūt ģēnijiem, lai noturētu sekotāju uzmanību bezpersoniskam (nekur neaizvedošam) kontam. Otra iespēja ir izveidot medija lapu Draugiem.lv vai Facebook, kur ievietot plašāku informāciju, ar ko varētu sasaistīt tvītus un kas kalpotu šiem tvītiem par pievienoto vērtību.

Izdevniecības Žurnāls Santa žurnāli ir labā situācijā, jo tvītos var likt saites uz milzīgo digitālo žurnālu arhīvu ManiZurnali.lv (tajā pieejami žurnāli digitālā formātā, sākot no 2007.gada) un jaunākajiem žurnālu numuriem. Visu žurnālu saturu var iegādāties ne tikai drukātā, bet arī digitālā formātā, tādējādi tvitera ieraksti un tiem pievienotās saites vismaz ļauj lietotājiem nojaust, vai ir vērts iegādāties šo saturu.

Lieliskā koncepcija vai stihiska pašdarbība?
Ja mediju grupa, vienojoties par koncepciju, izlemj, ka tvītos izdevniecība, televīzija vai radiostacija ar savu zīmolu, tas izklausās reprezentabli, tomēr rodas jautājums, kuru sekotāju šie tvīti interesēs? Katrs potenciālais sekotājs taču lasa, klausās vai skatās vienu vai divus preses izdevumus vai raidījumus. Un, visticamāk (vismaz, runājot par preses izdevumiem), potenciālais sekotājs nemaz nezina, kura izdevniecība izdod to izdevumu, kuru viņš lasa.

Var paanalizēt, kāpēc tikai vienam latviešu valodā iznākošajam medijam – IR, kas tvīto ar medija vārdu, ir pāri par 10 000 sekotāju? Turklāt katrai IR personībai ir arī savs personiskais konts tviterī. Domāju, ka šis ir vienīgai latviešu medijs, kam ar definētu koncepciju darbībai sociālajos tīklos ir izdevies noregulēt darbinieku lojalitāti un aktivitāti šajā vietnē. Tomēr ne tikai koncepcija ir šāda rezultāta veiksmes pamatā. IR žurnālisti un redaktori bija un ir ļoti motivēti izveidot šo mediju par savas nišas līderi, tāpēc jau pirms pāris gadiem pielika pūles, lai izprastu, kā savu mediju popularizēt sociālajos tīklos.

Ko ar šo piemēru vēlos uzsvērt? Sociālie tīkli prasa valodu un vēstīšanas stilu, kas nav saprotams katram žurnālistam. Tāpēc, uzdodot kādam obligāti tvītot, šis rīkojums var nest arī skumjas sekas: darbs būs ieguldīts, darba laiks tērēts, bet rezultāts – tikai 100 līdz 200 sekotāju. Tādu kontu mediju vidē nav mazums. Citādi ir, kad kāds medija pārstāvis vēlas būt aktīvs sociālajos tīklos, viņam ir motivācija un izpratne, kā to darīt. Tad gan mediju grupas vadībai, pat ja uzņēmuma koncepcija to neparedz, būtu grēks to neizmantot, jo šāda darbinieka aktivitātes sociālajos tīklos var nest lielāku pienesumu, nekā formāla koncepcijas īstenošana. Vienīgais, šiem motivētajiem pašdarbniekiem vajadzētu izvirzīt pāris noteikumus, piemēram, par to, ka viņi ar saviem ziņojumiem savus sekotājus neved pie citiem medijiem, nevēsta tiem par citu mediju radīto saturu un nerosina par to diskusijas. Pārējie noteikumi jau attiecas uz visiem tvitera lietotājiem vienādi.

Izdevniecībā Žurnāls Santa vēl notiek diskusijas par koncepciju, bet tikmēr visiem izdevniecības tvitera kontiem kopā ir jau aptuveni 18 000 sekotāju. Lai arī izdevniecības politika vēl tiek formulēta, tā jau piedalās šajā spēlē!

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , ,

Send this to friend